Sieviete, kas “nekad neiedvesmos dzejniekus mīlas dzejai”: Hulija Pastrana Rīgā
1859. gada martā Rīgā, Mazajā ģildē notika meksikānietes, “neglītākās sievietes uz zemes”, pērtiķsievietes Hulijas Pastranas izrāde. Prese sekoja Pastranas gaitām pirms un vēl ilgi pēc viņas performances šeit. Hulijas izskats skatītājos raisīja plašu sajūtu spektru – no riebuma līdz žēlumam. Dzīves laikā izrādīta kā frīks, pēc nāves – kā eksponāts. Dzimtenē apbedīta 2013. gadā.
Ar hipertrihozi [1] sirgstošu cilvēku eksponēšana bija plaši pārstāvēta izklaides industrijas piedāvātajos frīku (= dīvaiņu, īpatņu, kropļu) šovos. Šo dzīvo eksponātu skatuves vārdiem un reklāmās izmantotajiem epitetiem vienmēr klātesošs bija dzīvnieka nosaukums, kas ļāva viņus, kā “trūkstošo posmu”, saistīt ar evolūcijas idejām. Tā, piemēram, krievu zēns ar suņa seju Fjodors Jevtičejevs (1868–1904), polis Lauvu vīrs Stefans Boborvskis (1891–1931), dzīvā pērtiķa meita siāmiete Krao Ferrini (1876–1926) un daudzi citi, tai skaitā arī pērtiķsieviete vai sieviete–lācis meksikāniete Hulija Pastrana (1834–1859).
1854. gadā Meksikas indiāniete Hulija Pastrana (Julia Pastrana) atstāja dzimto Sinalou, jo 20 gadu vecumā bija pārdota cirkam un sāka savu ilgo ceļojumu pa Ziemeļameriku un Eiropu. Viesizrāžu laikā viņa satika savu nākamo vīru un menedžeri Teodoru Lentu. 1855. gadā tika nosvinētas kāzas, kas leģitimēja Lenta pretenzijas uz Huliju un peļņu, ko ienesa viņas izrādes.
Lai gan reklāmas materiālos Pastranai piedēvēti visai šausminoši epiteti – viņa salīdzināta ar paviānu, orangutanu un lāci, pozicionētā kā neglītākā būtne pasaulē vai kā alu cilvēks, viņas izturēšanās spēja apburt skatītājus. Hulija esot bijusi prasmīga dziedātāja un iznesīga dejotāja, kas ļoti kontrastēja ar viņas tēlu – bieziem matiem klāto ķermeni un mītiskajām divām zobu rindām. Skatītājus valdzināja viņas dziedātās operu ārijas vai tautas dziesmas, kā arī priekšnesumos iekļautās, uzstāšanās reģionam raksturīgās dejas, piemēram, mazurka Polijā.
Rīgā viņa priecēja auditoriju gan ar spāņu dejām. Salīdzinoši īsu laiku no 1859. gada 21. līdz 26. martam Hulijas izrādes notika Mazajā ģildē. Viņa ieradās no Sanktpēterburgas. Pēc viesizrādēm Rīgā, viņas ceļš veda tālāk uz Jelgavu, kur viņa uzturējās dažas dienas. Prese, īpaši vācu valodā rakstošā, viņas gaitām uzmanīgi sekoja arī turpmāk.
No tās uzzinām, ka gadu vēlāk, Maskavā Hulija mirst dzemdībās. Neizdzīvoja arī dēliņš, kurš bija mantojis mātes slimību. Teodors Lents abu mirstīgās atliekas pārdeva Maskavas Universitātes profesoram Sokolovam. Pēc izpētes profesora prasmīgi balzamētie Hulijas un mazuļa ķermeņi atkal nonāca Lenta rokās, kurš, tos izrādot, turpināja gūt ienākumus. Pēc Lenta nāves psihiatriskajā slimnīcā eksponātus mantoja viņa otrā sieva, ar hipertrihozi sirgstošā Zenora Pastrana, kas tos pārdeva. 20. gs. gaitā, mainoties īpašniekiem, Pastranas un mazuļa izbāzeņi vairākkārt šķērsoja Atlantijas okeānu, tiekot izrādīti dažādās zālēs un forumos. Noliktava Oslo, Norvēģijā, kurā kopš 20. gs. vidus tika glabāti abi eksponāti, vairākkārt tika uzlauzta. Šo notikumu rezultātā 1970. gados mazuļa izbāzenis gāja bojā, bet Pastranas – nozaudēts. 1988. gadā tas tika atrasts Oslo Tiesu medicīnas institūta pagrabā, kur restaurēts un paturēts. 1994. gadā pētniecības nolūkos Pastranas izbāzeni iekļāva Oslo Universitātes Anatomijas nodaļas Šreinera kolekcijā.
Sabiedrības spiediena rezultātā, sadarbojoties Meksikas un Norvēģijas vēsturniekiem, Hulijas Pastranas pētniekiem un abu valstu valdībām, tika panākta vienošanās un 2013. gadā noorganizēta Hulijas Pastranas apbedīšana dzimtenē, Sinaloa de Leivas kapsētā. Huliju Pastranu apbedīja slēgtā zārkā, pirms noslēgšanas tajā ievietojot viņas dēla fotogrāfiju.
[1] Hipertrihoze (hypertrichosis) – ģenētiski izraisīta slimība - garo matu augšana vietās, kur parasti ir pūku mati.
Literatūra:
- Alexander, Ryan M. 2014. Mexico’s ‘Misnomered Bear Woman’: Science and Spectacle in the Sideshows of Nineteenth-Century Europe. The Journal of Popular Culture. 47(2):262– 283.
- Bogdan, Robert. 1988. Freak Show. Presenting Human Oddities for Amusement and Profit. Chicago: Chicago University Press
- Bondeson, Jan. 2004. The Two-headed Boy, and Other Medical Marvels. Ithaca and London: Cornell University Press.
- Browne, Janet – Messenger, Sharon. 2003. Victorian Spectacle: Julia Pastrana, the Bearded and Hairy Female. Endeavour 27(4):155–159
- Garland-Thomson, Rosemary. 1997. Extraordinary Bodies. Figuring Physical Disability in American Culture and Literature. New York: Columbia University Press.
- Garland-Thomson, Rosemary. 2003. Making freaks: Visual Rhetorics and the Spectacle of Julia Pastrana. In Cohen, Jeffrey Jerome – Weiss, Gail (eds.) Thinking the Limits of the Body, 129–143. Albany, NY: Suny Press.
- Garland-Thomson, Rosemary. 2017. Julia Pastrana, the “Extraordinary Lady”. Alter – European Journal of Disability Research, 11:35–49.
- Kopania, Izabela. 2019. In the Footsteps of Julia Pastrana. Cultural Responses to an Ape-woman’s Stay in Warsaw in 1858 and Reaction of Polish Press to Her Extraordinary Body. In: Acta Ethnographica Hungarica. Vol. 64, Nr.1. P. 37-64.
- Laura Anderson Barbata. Julia Pastrana.
- Wilson, Charles. 2013. An Artist Finds a Dignified Ending for an Ugly Story. New York Times. 12.02.2012. https://www.nytimes.com/2013/02/12/arts/design/julia-pastrana-who-died-in-1860-to-be-buried-in-mexico.html
- Wilson, Philip K. 2002. Eighteenth-Century ‘Monsters’ and Nineteenth-Century ‘Freaks’: Reading the Maternally Marked Child. Literature and Medicine 21(1):1–25