Dzīvie eksponāti etnogrāfiskajās izstādēs: atpazīšana, statuss, nāve un piedzimšana viesizrādēs

Etnogrāfisko izrāžu forma ietekmēja grupas locekļu atpazīstamību, kā arī lomas dominanci pār atveidotāja personību. Nāve un piedzimšana kā šova sastāvdaļa. Ķermeņu eksponēšana pēc nāves. Atgriešanās.

Atšķirībā no frīku (dīvaiņu, kropļu) šoviem, kas pārsvarā bija monoizrādes, un, kuru aktieru vārdi vai pseidonīmi bija plaši zināmi, etnogrāfiskās industrijas producētās “tautu karavānas” vai “tautu izrādes”, kā tās dēvēja “Dzimtenes Vēstnesis” (28.04.1912., Nr. 97, 2. lpp.), bija plaši pasākumi. Tajās ietilpa no desmit līdz vairākiem desmitiem personu. Starptautiski nozīmīgās ekspozīcijās, piemēram, Pasaules sasniegumu izstādēs (Worl Expo, World Fair), etnogrāfisko trupu dalībnieku skaits bija mērāms simtos. Līdz ar to trupas dalībnieku vārdi, ja arī tika uzrādīti, rindojās tikai koncertuzveduma programmās vai trupai un izrādei veltītos bukletos. Lai gan arī te, neapšaubāmi, bija savas zvaigznes un mīluļi. No Rīgā eksponētajām dzīvajām izstādēm vislielāko preses (tajā apgalvots, ka arī publikas) atzinību guva Ceilonas – mūsdienu Šrilankas – iedzīvotāju singalu trupa. “Mājas Viesis” (24.09.1888., Nr. 39, 1. lpp.) saviem lasītājiem īpaši izcēla slejas autora iepriekš Berlīnes zooloģiskajā dārzā iepazītos Selomanu un Manniku, mēģinot viņu acīm paraudzīties uz Rīgu un viesizrādēm.

Karla Hāgenbeka (1844–1913) etnogrāfiskās industrijas vajadzībām rekrutētie etnisko šovu dalībnieki Eiropā nebija beztiesiskas personas. Viņus un trupas organizētājus (impresārijus) vienoja sadarbības līgums, kurā atrunāts viesizrāžu ilgums, atalgojums un dzīves apstākļi. Trupām nodrošināja arī vakcināciju. Skaudrs stāsts par vakcinācijas tēmu ir atrodams Johana Jakobsena (1853–1947) dienasgrāmatā, kurš Hāgenbeka uzdevumā 1880. gadā devās meklēt eskimosus etnogrāfiskajām izrādēm. Vairāku neveiksmīgu apstākļu sakritības dēļ salīgtā Labradoras pussalas inuītu grupa (viņus eksponēja kā eskimosus) astoņu cilvēku sastāvā nesaņēma nepieciešamās vakcīnas, un viesizrāžu laikā Parīzē saslima ar bakām un nomira.

Historiogrāfijā pieejamā informācija liecina arī par vairākiem citiem etnisko trupu dalībnieku nāves gadījumiem viesizrāžu laikā. Viens no tādiem saistās ar somāliešu trupu, kas 1912. gada aprīlī bija aplūkojama Vērmaņdārzā Rīgā. Viesojoties Sanktpēterburgā, aukstā pavasara naktī kopā ar citiem somāļiem būdams ieslēgts malkas šķūnī, rītu nesagaidīja viens no vecākajiem trupas dalībniekiem. Piebilstams, ka divi no somāliešiem saaukstēšanās dēļ Rīgā nonāca slimnīcā. Nāves gadījumi nereti kļuva par daļu no izrādes vai tās reklāmas kampaņas. Tā Poznaņas vācu laikraksti 1884. gada aprīlī ziņoja par viesizrādēs esošā Ziemeļamerikas indiāņu cilts virsaiša Dzeltenā dūma nāvi un kremāciju, kas izvērtās par publisku pasākumu. Tomēr tā paša gada maijā, šai trupai atrodoties Varšavā, vietējo poļu avīžu sniegtajā informācijā par trupas sastāvu bija atkal atrodams Dzeltenā dūma vārds. Šis un tamlīdzīgi gadījumi ļauj secināt, ka etnisko izrāžu kontekstā cilvēka identitātei nebija nozīmes, svarīga bija loma, ko viņš atveidoja. Gadījumos, kad impresārija redzējums, kādam piešķirtā loma nesakrita ar personas ieņemto vietu kopienas sociālajā hierarhijā, mēdza rasties konflikti. Šāda problēma bija jārisina impresārijam Karlam Markvardtam (1860–1916), kurš, izceļot samoieti viņai piemītošā skaistuma dēļ, apgāja samoiešu trupas dižciltīgākas pārstāves.

Arī etniskajās izrādēs iesaistītās personas (skat. ierakstu par Huliju Pastranu, 26.04.) eksponāta statusu saglabāja pēc nāves. Pētījumi apstiprina gadījumus, kad zinātnes un sabiedrības izglītošanas vārdā etnisko trupu pārstāvju ķermeņi izrakti no kapa, un galvaskauss un kauli izstādīti muzejos. Tā tas noticis, piemēram, ar jau pieminētās Labradoras pussalas inuītu grupas dalībnieku (mira Parīzē 1881. gadā) un Dahomejas amazoni Guttu (mira Prāgā, 1892. gadā).

Viesizrāžu laikā bija arī priecīgi atgadījumi, kā piedzimšana. Šāds skaists mirklis fiksēts arī Rīgā, kad 1889. gadā Ķeizardārzā eksponētajā singalu trupā sagaidīja piedzimstam meitenīti. “To pašu dienu fotogrāfs Šulcs dažus no viņiem nofotografējis, to starpā mazo pundurieni [Rīgā dzimušo singalu bērniņu – aut.] un lielākos bērnus,” tā 1889. gada 19. augustā rakstīja “Dienas Lapa” (Nr. 187, 3. lpp.). Fotogrāfiju gan līdz šim nav izdevies atrast.

Līgumam un sezonai noslēdzoties, ne vienmēr tādā sastāvā, kādā uzsāka savu ceļojumu uz Eiropu, trupas atgriezās dzimtenē. Lai, iespējams, nākamajā sezonā atkal dotos viesizrādēs.

Literatūra:

• Ames, Eric (2008). Carl Hagenbeck’s Empire of Entertainments. University of Washington Press.
• Demski, Dagnosław, Czarnecka, Dominika (eds.) (2021). Staged Otherness: Ethnic Shows in Central and Eastern Europe, 1850–1939. Budapest; Vienna; New York: CEU Press.
• Jacobson, Johan Adrian, 2014. Voyage with the Labrador Escimos, 1880–1881. Translation by Hartmut Lutz. Polar Horizons.
• Pels, Peter (1997). The Anthropology of Colonialism: Culture, History, and the Emergence of Western Governmentally. Annual Review of Anthropology, Vol. 26, pp. 163–183.
• Thode‐Arora, Hilke (ed.) (2014). From Samoa with Love? Samoan Travellers in Germany, 1895–1911: Retracing the Footsteps. Munich, Museum Fünf Kontinente, Hirmer.
• Thode-Arora, Hilke (2017). “Für fünfzig Pfenning um die Welt: Völkerschauen zwischen Schaugeschäft, Wissenschaft und Kolonialpolitik.” Mitteilungen der Berliner Gesellschaft für Anthropologie, Ethnologie und Urgeschichte, 38, S. 143–166.