Dzīvās izstādes 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā – tēmas izpēte
Dzīvo izstāžu – prakses eksponēt, izrādīt par naudu ne-Eiropas tautām piederīgu etnisko grupu, visbiežāk Āfrikas, Āzijas, abu Ameriku un Austrālijas tautu, pārstāvjus [1] vai cilvēkus ar anatomiskām atšķirībām [2] – mērķis bija demonstrēt cilvēku dažādību viņu kultūrai un dzīvesveidam raksturīgo objektu vai iespēju ietvarā [3]. Eiropas galmos un tirgus laukumos zināmas vismaz kopš 16. gs., kulmināciju tās piedzīvoja 19. gs. otrajā un 20. gs. pirmajā pusē. To noteica vairāku faktoru kopums – koloniālā politika, modernisms, izstāžu kā izklaides veida popularitāte un publiskās diskusijas par rasu un evolūcijas teorijām.
Krievijas impērija, kas nebija klasiska koloniālā impērija (tā pakļāva kaimiņzemju teritorijas), izmantoja savu iedzīvotāju multietniskā un multireliģiskā sastāva resursus, šādu izstāžu rīkošanai un dalībai tajās, bet impērijas lielpilsētas, tai skaitā mūsdienu Latvijas teritorijā ietilpstošās Baltijas provinču pilsētas – Rīga, Jelgava un Liepāja – pateicoties ostai un ceļu un dzelzceļa infrastruktūras attīstībai, bija vieta, kurā piestāja viesizrāžu tūrē pa Eiropu esošās dzīvās izstādes Džona Hagenbeka (John Hagenbeck), Džona Huda (John Hood/Wood), Roberta Kanigama (Robert A. Kanningham), Alberta Urbaha (Albert Urbach), u. c. impresāriju pavadībā.
Lai arī Rietumeiropā jau kopš 20. gs. 80. gadiem šīs fenomens ir pētīts daudzos diskursos un veidos, piem.: analizējot konkrētas etniskās grupas eksponēšanas praksi vai konkrētā vietā notikušās izstādes; eksponēšanas veidu; pasākumu organizētāju pieredzi, piem., “Mežonīgo rietumu” izrāžu ar Ziemeļamerikas indiāņu piedalīšanos rīkotāja Bufalo Bila (Buffalo Bill, 1846–1917) vai vācu uzņēmēja, etnogrāfiskās industrijas iedibinātāja Karla Hagenbeka (Carl Hagenbeck, 1810–1887); mediju reakciju; dzīvās izstādes loma sabiedrības attieksmes pret citādo veidošanā (skat. literatūras sarakstu). Latvijā tāpat kā citās Centrālās un Austrumeiropas valstīs līdz 21. gs. otrajai dekādei šī faktiski bija nepētīta tēma.
No 2016. gada līdz 2020. gadam Polijas ZA Etnoloģijas un arheoloģijas institūts īstenoja projektu, kurā pētīta citādības / citādā eksponēšanas prakse Centrālajā un Austrumeiropā. Projekta komanda profesora Dagnoslava Demska (Dagnosław Demski) vadībā iniciēja dažādu valstu zinātnieku sadarbību, aicinot viņus pievērsties šai tēmai, lai aizpildītu balto plankumu sabiedrības zināšanās par dzīvajām izstādēm – šo, konkrētam laikmetam raksturīgo fenomenu. Šo pūliņu rezultātā tika izdoti žurnālu Acta Ethnographica Hungarica (Vol. 64, Nr. 1) un East Central Europe (47. sēj., Nr. 2–3) speciālie izdevumi un kolektīvā monogrāfija Staged Otherness. Ethnic Shows in Central and Eastern Europe, 1850-1939 (Demski, Czarnecka, 2021), kā arī virtuālā izstāde. Pēcdoktorantūras projekta ideja ir izrietējusi no šīs sadarbības un zināšanu apmaiņas. Projekta ietvaros šobrīd sagatavotas divas publikācijas un virtuālā izstāde.
[1] Dzīvās izstādes, kas eksponēja cilvēces etnisko daudzveidību, dēvēja par etniskajām izrādēm/izstādēm, etnogrāfiskajām izrādēm/izstādēm, “tautu skatiem”, “karavānām”.
[2] Dzīvās izstādes, kas eksponēja cilvēka ķermeņa īpatnības, dēvēja par frīku, dīvaiņu, kropļu izrādēm/izstādēm.
[3] Izstāde/izrāde – dzīvās izstādes nereti apvienoja izstādes un izrādes iezīmes, tām bija gan statiska daļa, kurā skatītājs vēroja etnisko grupu ikdienu vai panoptikā vai “brīnumu istabā” sēdošu vai stāvošu dīvaini, kā arī koncertuzveduma daļa ar “dzīvo eksponātu” priekšnesumiem.
Literatūra:
- Abbattista, Guido. 2011. Trophying human ‘otherness’. From Christopher Columbus to contemporary ethno–ecology (fifteenth–twenty first centuries). In: Guido Abbattista (ed), Encountering Otherness. Diversities and Transcultural Experiences in Early Modern European Culture. EUT Edizioni Università di Trieste. 19–41.
- Acta Ethnographica Hungarica. 2019. Vol.64, Nr.1. Available: https://akjournals.com/view/journals/022/64/1/022.64.issue-1.xml
- Alexander, Edward P. 1985. William Bullock. Little remembered Museologist and Showman. In: Curator. 28:2, 117–147
- Baglo, Cathrine. 2015. Reconstruction as a trope of cultural display. Rethinkonig the role of “living exhibitions”. In: Nordisk Museologi. No.2. 49–68.
- Bhatari Larsson, Åsa. 2016. Colonizing fever: Race and media cultures in late nineteenth–century Sweden. (Doctoral dissertation). Lund: Mediehistoriskt arkiv
- Blanchard, Pascal et.al. (eds.). 2008. Human Zoos. Science and Spectacle in the Age of Colonial Empires. Liverpool University Press.
- Bogdan, Robert. 1988. Freak Show: Presenting Human Oddities for Amusement and Profit. Chicago: University of Chicago
- Bruckner, Sierra A. 1999. The Tingle–Tangle of Modernity: Popular Anthropology and Cultural Policy of Identity in Imperial Germany. Ph.D. dissertation. Department of History, University of Iowa.
- East Central Europe. 2020. Vol. 47, no. 2-3; Available: https://brill.com/view/journals/eceu/47/2-3/eceu.47.issue-2-3.xml
- Demski, Dagnosław, Czarnecka, Dominika (eds.) 2021. Staged Otherness: Ethnic Shows in Central and Eastern Europe, 1850–1939. Budapest; Vienna; New York: CEU Press.
- Fabian, Johannes. 1983. Time and the Other. How Anthropology makes its Objects. New York: Columbia University Press.
- Geppert, Alexander C. T. 2010, Fleeting Cities: Imperial Expositions in Fin–de–Siècle Europe. Palgrave Macmillan, Basingstoke.
- Leskinen, Maria. 2009. Rol’ koncepcii narodnosti v etnograficheskih opisaniah poslednei treti XIX veka (na primere poliakov) [Tautības koncepcijas loma 19. gs. etnogrāfiskajos aprakstos (poļu piemērs]. Grām.: Rossiia i slavianskii mir na etnograficheskoi vistavke 1867. goda [Krievija un slāvu pasaule 1867. gada etnogrāfiskajā izstādē]. Sanktpēterburga.
- Novikova, Irina. 2013. Imagining Africa and blackness in the Russian empire: from the ekstra–textual arapka and distant cannibals to Dahomey amazon shows – live in Moscow and Riga. Social Identities,Vol.19, No.5, 571 – 591.
- Thode–Arora, Hilke. 1989. Für fünfzig Pfenning um die Welt. Die Hagenbeckschen Völkerschauen. Campus Verlag. Frankfurt and New York.